Juris Plāķis

1869. gada 22. jūnijā Kabiles pagasta mājās "Kalvas" dzimis valodnieks, skolotājs. Mācījies vietējā pagasta skolā, tad Kuldīgas apriņķa skolā un Baltijas skolotāju seminārā. Studējis Kazaņas universitātē klasisko filoloģiju. Strādājis Bolderājas Ministrijas skolā, Rīgas Latviešu biedrības meiteņu skolā, Dignājā, Morē, Jonatana biedrības skolā Rīgā. Pēc piedalīšanās 1905. gada revolūcijā devies uz Sibīriju. 20. gadsimta sākumā vasarās uzturējies Lietuvā, lai apgūtu lietuviešu valodu. 1920. gadā atgriezies Latvijā, sācis strādāt Latvijas Universitātē, vēlāk bijis arī Universitātes prorektors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns. No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada aprīlim bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs. 1923. gadā uzturējies Leipcigā, papildinot zināšanas fonētikā un sanskritā. 1926. gadā rīkojis pētījumu Kuršu kāpās Nidas ciemā pie kuršu zvejniekiem ar nolūku pētīt Kurzemes iedzīvotāju valodu. Tas rezultējies ar vairākiem latviešu ortogrāfijai veltītiem pētījumiem, piemēram, 1936. gadā izdotajā Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. Miris 1942. gadā Molotovas apgabala Soļikamskā, Surmogas koncentrācijas nometnē. Plašāku informāciju skatīt Novadpētniecības datubāzē.

Juris Plāķis

Attēls no: Zeiferts, T. (1934). Latviešu rakstniecības vēsture : 3. sējums. Rīga : A. Gulbja apgādībā, 587. Izgūts no: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas portāla kolekcijas "Grāmatas" [skatīts: 12.02.2023.]

Atsauces un avoti:

1. Latviešu konversācijas vārdnīca. 16. s. (1937). Rīga : Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 32623.- 32625. sl.

2. Prande, A. (1926). Latvju rakstniecība portrejās. Rīga : Leta.

3. Treijs, R. (1998). Latvijas valsts un tās vīri. Rīga : "Latvijas Vēstnesis", 1998, 192.-193.